Ceļojums uz Bali
Dodoties uz šo tālo, tālo un ļoti krāsaino salu, gandrīz zemeslodes otrā pusē, jānodrošinās ar pacietību. Lidojums aizņems diezgan ilgu laiku, bet labā ziņa ir tā, ka iespējams aizlidot tikai vienu reizi pārsēžoties Amsterdamā vai Maskavā un piedzīvojumi var sākties. Bali ir piešķirts “Paradīzes salas”statuss, un tieši šī iemesla dēļ tūristi sagaida sniegbaltas pludmales ar tirkīza ziliem ūdeņiem un palmām okeāna krastā. Šādas vietas Bali var atrast, bet īstais Bali stāsts nav par to. Bali stāsts ir par džungļiem, upēm, rīsu terasēm, cilvēkiem, pērtiķiem, un visur esošo vīraka smaržu, bet par visu pēc kārtas.
Uz Bali var doties visu gadu. Sezonas tur iedalās sausajā – kad mums ir vasara, un lietainajā, kad mums ir ziema, bet lietus sezona nav tik izteikti lietaina, lai tas traucētu izbaudīt šo neatkārtojamo vietu.
Lai varētu teikt- esmu bijis Bali, nepietiek rezervēt viesnīcu okeāna krastā un nodoties pludmales priekiem. Es ieteiktu sadalīt ceļojumu vairākās daļās, lai gūtu iespaidus par visu salu. Ļoti iesaku pavadīt vairākas dienas Bali vidienē – Ubudā. Ubuda, varētu teikt, ir Bali sirds. Var doties kādas dienas padzīvot Bali dienvidu piekrastē Uluwatu, un tikai tad uz piekrasti. Arī piekraste ir ļoti dažāda un katrs var izvēlēties sev piemērotāko. Mierīgas un romantiskas atpūtas tīkotājiem varu ieteikt jauko, rāmo piekrastes kūrortu Sanuru, tiem kas vēlas ko aktīvāku var doties uz Kutu, Seminjaku vai visjaunāko un stilīgāko kūrortpilsētiņu Čangu. Šie kurorti būs piemēroti sērfotājiem – iesācējiem, jauniešiem, bāru un klubu cienītājiem. 5* atpūtas cienītājiem piemērotākas būs lielās, plašās viesnīcas Nusa Dua piekrastē.
Visērtākais pārvietošanās veids pa salu ir taksis vai auto ar privātu šoferi, kas tur būs salīdzinoši lēti un pietiekami ērti. Izīrēt auto vai mopēdu ir iespējams, bet es to ieteiktu tikai īpaši drosmīgiem autovadītājiem. Uz salas ir kreisais braukšanas virziens un apdzīvotākās vietās satiksme ir ļoti dzīva – sevišķi Kutā, kur pie krustojumiem stāv mudžeklis ar mopēdiem un nerakstītie braukšanas likumi, ir zināmi vien vietējiem.
Vietējie iedzīvotāji gandrīz 90 % ir hinduisti, tāpēc vīraka smarža ir visur. Sievietes jau no paša rīta pin mazus ziedojumu groziņus, piepilda tos ar rīsiem, ūdeni, augļiem un vīraka kociņu un noliek visās viņiem svarīgās vietās: pie mājas durvīm, pie privātās bodītes, pie pludmales, pie kafejnīcas.
Bali dzīves neatņemama sastāvdaļa ir vulkāni, lielie skaistie kalni, kas veido krāšņu fonu zaļajai salai. Tūristi dodas tos iekarot, gan kājām, gan ar auto, cik nu kuram spēki atļauj. Skaistās rīsu terases, pa ceļam uz kalniem tik kārtīgi sakārtojušās kā pakāpieni pretī saulītei, spēj pabarot salas iedzīvotājus un arī tūristus. Un protams tempļi un pērtiķi. Pabraucot nedaudz prom no pludmalēm un piekrastes, tie ir uz katra soļa. Mani visvairāk pārsteidz dīvainās akmens figūras pie katras mājas un arī pie tempļu ieejām. Tēli no hinduisma, kas izskatās diezgan baisi, bet tiem ir kāda īpaša nozīme salas iedzīvotāju dzīvē. Tas viss rada iespaidu, ka atrodies kādā mistiskā pasaku valstībā.
Rīsi ir neatņemama bali iedzīvotāju ēdienkartes sastāvdaļa trīs reizes dienā. Viņu ēdienkarte ir ļoti vienkārša, un kad salā sāka parādīties arvien vairāk tūristu, vietējie sāka domāt, ar kādiem nacionālajiem ēdieniem pārsteigt viesus, un izdomāja dažādus ēdienus, kas patiesībā nav salas iedzīvotāju ikdiena. Tūrstiem ir pieejama arī eiropas, ķīniešu un japāņu virtuve.
Par smaidu zemi mēdz dēvēt Taizemi, bet es teiktu, ka tieši Indonēzieši ir rāmākie, smaidīgākie un harmoniskākie cilvēki, kādus esmu sastapusi. Viņu miers un smaidi spēj atkausēt katru sirdi, bet arī no viesiem viņi sagaida to pašu. Mierīgi un ar smaidu Bali vari iegūt sev draugus un neaizmirstamas atmiņas visam mūžam.
Aija
