Noslēpumam pa pēdām un pretī Ziemassvētkiem

Pirms pāris nedēļām satiku paziņu, kas aicināja – brauc līdzi ekskursijā!
Protams, gribēju zināt – kādā, uz kurieni?
Atbilde – noslēpumainā, vairāk neko nevaru atklāt.
Nu, ziniet, nopietni? Vienkārši braukt kaut kur, nezin kur?

Apmulsums bija tikai pirmajā brīdī, pēc mirkļa jau zinātkāre salauza šaubas, es padevos un ļāvos.
Kā saka, lai straume mani nes, jo, lai pārsteigumi raisītu pozitīvas sajūtas, ir nepieciešams
zināms treniņš un pieredze. Atceros, kā bērnībā man tik ļoti gribējās zināt, kas zem eglītes
paslēpts krāsainos papīros ievīstītos sainīšos, kastēs, kārbiņās. Kad taujāju pieaugušajiem,
viņi tikai smaidot atteica – noslēpums. Kad neviena nebija istabā, mēģināju skrubināt iesaiņojuma
stūrīšus, lai kaut nedaudz spētu tuvāk piekļūt noslēpumam.
Savukārt, lai piekļūtu tuvāk gaidāmajam vienas dienas ceļojuma noslēpumam, jau agrā
ceturtdienas rītā ar pirmo vilciena no Rīgas devos uz Cēsīm, no kurienes sākās mans ceļš
noslēpumam pa pēdām. Lai gan vēl cīnījos ar miegu, vilciena vagona spožā gaisma neļāva
iemigt, bet aiz loga uzglūnēja piķa melna tumsa, kas ļāva vien nojaust, kāds nezināmais aiz
tās paslēpies.
Pēc pāris stundām, kad tuvojos Cēsīm, tumsa aiz loga bija izbalējusi, atklājot savu
noslēpumu. Pārsteigums! Sniegs bija atgriezies un vieglā kārtā sagulis uz mitrās zemes. Pie
sevis nodomāju – cik gan viss var būt mainīgs! Biju nonākusi izejas punktā, no kura zilais
Balt-Go autobuss mani kopā ar citiem ceļotājiem aizšūpoja nezināmajā. Tā vienu pēc otra
mēs atklājām tās dienas noslēpumus.

Noslēpums nr. 1. Baltezera baznīca.

Balti apsnidzis ceļš ievilina ceļotājus gaismas pielietā baznīcā, kas celta laika posmā no 1772.
līdz 1775.gadam. Tā daudz piedzīvojusi. Savukārt laika posmā no 1958. līdz 1997.gadam tās
liktenis bijis līdzīgs kā citām baznīcām Latvijā – tās ēka tika izmantota dažnedažādiem
mērķiem. Tajā bijis kinoteātris, kāpostu skābētava, tukšās taras noliktava un telefonsakaru
centrāle. Kamēr mācītājs Ivars Jēkabsons stāsta, kā baznīca atdzimusi 21. gadsimta veidolā,
pie sevis domāju, ka šeit ir baznīcai neierasti silti un gaiši. Tas gan ir jāredz savām acīm un
jāizjūt uz savas ādas.

Noslēpums nr. 2. Kafijas grauzdētava.

Ar mācītāja svētību dodamies tālāk nezināmajā. Zinām tikai to, ka tā būs ražotne, kurā top
kaut kas, ko nevar izaudzēt Latvijā, bet liela daļa cilvēku to lieto ikdienā. Cenšamies minēt,
bet tā arī skaidrībā netiekam, kas īsti tas ir. Autobuss piestāj pie nelielas ēkas Ādažos, kur
netālu ir arī citas zināmas ražotnes. Izkāpjot no autobusa, gaisā virmo svaigi ceptu
smalkmaizīšu smarža. Izrādās, ka tā gluži kā malduguns līdz pēdējam brīdim neļauj atminēt
īsto noslēpumu. Izrādās, ka tā nav bulciņu ceptuve, kā var likt domāt vilinošā smarža, bet
gan
kafijas grauzdētava – latviešu ģimenes uzņēmums. Kafijas koki tiešām neaug Latvijā. Ar
nama tēva Armanda Branta palīdzību tiekam gan pie kafijas garšošanas, gan vērtīgas
informācijas un kafijas pasaules noslēpumiem.

Noslēpums nr. 3. Labāks par atspirdzinošu dzērienu!

Laiks mazliet pieskarties mākslas pasaulei. Solās būt tikšanās ar kādu mākslinieci, kas zināma
kā dažādu slavenību tērpu darinātāja. Ceļotāji izsaka minējumus, bet tā īsti skaidrībā
netiekam. Tikmēr šoferītis autobusu droši stūrē Rīgas virzienā, aizvizinādams līdz Vecrīgai,
kur gluži kā ziedu pļavā iebrienam visu krāsu karaļvalstī. Te nu esam – ciemos pie
mākslinieces Elitas Patmalnieces galerijā Putti, kur var enerģiju sasmelties ilgam laikam.

Noslēpums Nr.4. Ziemassvētku tirdziņš Vecrīgā

Lai cik interesantas būtu ekskursijas, brīži, kad vari doties brīvsolī, ir tik neaizstājami, lai
piepildītu kādu savu mazo iegribu vai atklātu mazo noslēpumu – nopirktu kādu nieku,
izdzertu kādu karsto dzērienu vai vienkārši izbaudītu tirdziņa ziemīgo atmosfēru. Ļaujamies
pusdienu pauzei un baudām brīvbrīdi Ziemassvētku tirdziņā Doma laukumā.

Noslēpums Nr.5. Jūrmalas mistērija

Tā kā laukā tumsa ir sākusi savu pēcpusdienu dežūru, mums zināms, ka dosimies lūkot
svētku gaismiņas. Kā gan iespējams uzminēt, kur tieši, ja laikā pirms Ziemassvētkiem tās ir
teju uz katra stūra. Kaut kā sev iestāstu, ka noteikti mūsu ceļš vedīs uz Brīvdabas muzeju, ja
ne tā, tad uz Rīgas lidostu. Nekā, atkal neuzminēju! Mūsu pēdējais noslēpums atrodams
Jūrmalā. Šķiet šajā laikā pilsētas dzīvības artērija – Jomas iela – tiešām ir kā Ziemassvētku
mistērija. Uz ielas gandrīz neviena cilvēka, kaut gan ir tikai darba dienas beigas, bet tajā pat
laikā tā ir tik spožas gaismas pielieta un dzīvības pilna.
Vēl tikai pareizticīgo katedrāle Jomas ielas galā, Dzintara parka gaismu spēles, un tad jau
autobuss vizina atpakaļ cauri Rīgas centram, kas pilsētas parkos, izspēlējot krāšņas gaismas
spēles, pavada Balt-Go ceļotājus Valmieras virzienā, lai vēl pirms pusnakts tie paspētu nokļūt
mājās. Es palieku Rīgā. Mans atpakaļceļš ar vakara vilcienu no Cēsīm uz Rīgu, kā biju
iecerējusi, izpaliek.

Var jau būt, ka kāds man teiktu – ek, tev nepaveicās, jo brauci no Rīgas, bet noslēpumainā
ekskursija tevi aizvizināja atpakaļ. Tomēr noslēpums jau tāpēc ir noslēpums, un tas var būt
tepat līdzās ikdienā nepamanīts. Jā, es zinu, kur Rīgā atrodas galerija Putti un Ziemassvētku
tirdziņš, bet, visticamāk, šogad tur neaizietu. Es zinu, kur atrodas Jomas iela, jo vasarās bieži
uz Jūrmalu braucu ar velosipēdu. Tomēr nekad nebiju pa Jūrmalu staigājusi ziemā. Šī bija tā
iespēja pārliecināties, ka ir ļoti skaisti un gribēšu vēl šoziem te atgriezties.
Kārtējo reizi pārliecinājos, cik svarīgi ir ļauties noslēpumam, tas dod iespēju piedzīvot
brīnumu, ļauj būt brīvam un attīsta spēju pielāgoties situācijai. Ļaušanās, brīvība un spēja
pielāgoties apstākļiem – trīs lietas, kurām vienmēr izbrīvēju vietu savā ceļa somā.

Lai gaiši un mierpilni Ziemassvētki!
– ceļotāja Anta