Mīts vai patiesība? – „Labs ceļojums ir tāls ceļojums!“

Arī ceļotājiem nereti sanāk kā Sprīdītim – gribas laimi meklēt tālu, svešās un eksotiskās zemēs. Tomēr arī tepat – Latvijā, kā arī kaimiņvalstīs slēpjas daudz neiepazītu, bet ļoti skaistu un īpašu vietu.

Mītu komentē Vidzemes Tūrisma un transporta kompānija „BALT-GO“ gids Edgars Viņķelis: „Labs ceļojums var būt gan tuvs, gan arī tāls ceļojums. Viss atkarīgs no ceļotāja interesēm, vēlmēm, finansiālajām iespējām, ceļojumam atvēlētā laika, kā arī daudziem citiem faktoriem.

Nereti ceļotāji brauc uz visdažādākajām pasaules valstīm, bet šeit pat, Latvijā, neko daudz nav redzējuši. Protams, katrā valstī ir kas īpašs, un ir vērts redzēt un iepazīt atšķirīgo. Jā, mums nav tik krasu dabas ainavu un arhitektūras mantojuma atšķirību kā, piemēram, Francijā, kur ir Luāras ieleja ar pilīm, Bretaņas klinšainie krasti un Vidusjūras piekrastes pērles. Tomēr nevajag piemirst, ka Latvijā ir daudz skaista. Mums ir ļoti izteikti un baudāmi visi četri gadalaiki. Tā nebūt nav visur. Tālajās Dienvidu zemēs klimats tik krasi nemainās, daudzviet ir mūžīgā vasara, bet mums ir gan sniegotas ziemas, gan karstas vasaras, gan gleznaini rudeņi un krāšņi pavasari.

Esmu pabijis vismaz 15 Eiropas valstīs, bet nebūt nav tā, ka es būtu apskatījis un iepazinis visu Latvijā. Jāatzīstas, ka pats neesmu bijis Līču Laņģu klintīs pie Liepas, kas daudzus pārsteidz. Tāpat aizvien neesmu apskatījis pie Siguldas esošo Daudas ūdenskritumu, kas ir viens no lielākajiem Latvijā. Nesen tikai uzzināju, ka Amatas upe pie Melturiem met skaistu līkumu, nevis tek taisni.

Cik daudzi ir pabijuši pie puķu audzētājiem, alus darītavā un zivjaudzētavā Pārgaujas novadā? Cik daudzi zina, ka Ieriķos un Līgatnē ir skaistas dabas takas? Cik daudzi izstaigājuši mežu takas gar vietējām upītēm? Nav jābrauc tālu, lai piedzīvotu jauku atpūtu. Ļoti interesanti ir vērot Vidzemes jūras piekrastes atšķirības pat salīdzinoši nelielā teritorijā pie Ainažiem, Rendu pļavām, Veczemju klintīm, Tūjas, Saulkrastiem. Tagad aizvien populārāki kļūst kājāmgājēju maršruti, un tādu tagad ir daudz – gar upēm, pa mežiem, gar jūru. Latvijā ir daudz ko redzēt, un to ir vērts izmantot. Īsie ceļojumi, netālu no mājām, ir labi ar to, ka vismaz uz pāris dienām iespējams atpūsties, gūt jaunas emocijas un uzzināt ko jaunu. Ne visiem patīk un ir spēks gariem braucieniem ar automašīnu vai autobusu, ne visiem patīk lidot ar lidmašīnu.

Ja tomēr ceļo tālāk nekā tikai pa Latviju vai uz tuvējām kaimiņvalstīm, tad jāsaka, ka ceļošanu atvieglo tas, ka Eiropas Savienībā ir vienota valūta – eiro. Tas nenoliedzami ir ērti, jo nav jāuztraucas par naudas maiņu, kā arī ir vienkāršāk plānot un sekot līdzi izdevumiem.

Domājot par tāliem vai tuviem ceļojumiem, jāņem vērā arī tas, ka Latvijā un tuvējās kaimiņvalstīs nav ne cunami, ne zemestrīču, ne vulkānu izvirdumu un lielu plūdu. Daudzās tālākās, eksotiskākās valstīs ir grūti paredzami laika apstākļi, un tas ir ceļojuma risks, ko izvērtēt.

Ir ceļotāji, kuriem būtisks ir jautājums par valodu barjeru. Ceļojot pa Latvju varam runāt latviski, tuvējās valstīs iespējams izmantot krievu valodu, bet jau tālāk Eiropā būs nepieciešamas angļu valodas zināšanas, bet, piemēram, Dienvidamerikā bez spāņu valodas prasmēm būs grūti. Ceļojot jāņem vērā arī, ka ir valstis, kurās mentalitāte, tradīcijas, paradumi ir krasi atšķirīgi no mums pazīstamā un tuvā. Plānojot ceļojumu tas viss jāņem vērā. Nav tā, ka labi būtu tikai tuvējie vai tālie ceļojumi. Jautājums, ko ceļotājs vēlas un kur ceļotājs jutīsies labi. Vai traucē valodu barjera, vai cilvēks ir atvērts iepazīt atšķirīgu mentalitāti, nokļūt pavisam nepazīstamā vidē? Ar kādu transportlīdzekli un cik ilgstoši ir ērti un patīkami ceļot? Tas viss palīdz izvērtēt, kur doties.

Ceļot noteikti vajag! Tas paplašina redzesloku un sniedz daudz pozitīvu emociju. Pensijas vecuma cilvēkiem būtu jābauda ceļošana, diemžēl viņus ierobežo finansiālās iespējas, bet viņiem ir laiks, kas trūkst jaunajiem. Jāsaka gan, ka, ja ceļošana ir mērķis, tad gan jaunie, gan ne tik jaunie laiku var saplānot un arī naudiņu – palēnām, bet var sakrāt.”

Autore: Māra Majore – Linē

Foto: no Edgara Viņķeļa personīgā arhīva